90. gadu labākie albumi

Deviņdesmitajiem raksturīgais skanējums atnāca ar Smells Like Teen Spirit skrāpīgajiem ģitāras rifiem. Tā bija desmitgade, kurā hiphops uzņēma apgriezienus, lai nākamajā dekādē kļūtu par noteicēju mūzikas industrijā, kurā astoņdesmitajos ieskrējušies U2 un R.E.M. sasniedza savas radošās virsotnes ar Achtung Baby un Automatic for the People, bet Metallica, no talantīgiem pagrīdes hipsteriem, izauga par kulta grupu. Esot daudz interesantāka, bagātāka un dīvaināka mūzikas desmitgade, kā sākotnēji varētu šķist, deviņdesmitie aiz sevis atstājuši lieliskus albumus.

1992. gada U2 albums Achtung Baby minilån ir viena no visu laiku radikālākajām muzikālās personības pārvērtībām popmūzikas vēsturē. Īru katedrāliskie ģitāru bardi atvadījās no astoņdesmitajiem, iekārtojot savu ierakstu studiju pēc Aukstā kara Berlīnē, un atdevās aktuālajām tendencēm mūzikā: ironiju un industriālo mūziku. Achtung Baby, esot jūtami lēnāks par grupas iepriekšējo albumu – The Joshua Tree, ir korozīvs roks, sakausēts kopā ar trakiem smiekliem un pielavošos paranoju. Albumam raksturīgā čarkstēšana un tukšā koridora atbalss iespaidi, kalpo kā bruņas pret Bono sarakstītajiem, neatlaidīgajiem, sirsnīgajiem One un Ultra Violet (Light My Way) tekstiem.

Nosaukts par godu kādai ēstuvei Džordžijas štatā, apvienības R.E.M. 1992. gadā izlaistais Automatic for the People ir dienvidu gotiskā popa mielasts ar Beach Boys un Bītlu Abby Road garšvielām. Dziesmas Star Me Kitten dīvainība ir silta un rotaļīga, bet I’m Not in Love un Man on the Moon ir veltījums dīvainajam komiķim un performances māksliniekam, nelaiķim Endijam Kaufmanam. Altrokam sasniedzot tā augstāko punktu, agrākā pagrīdes apvienība R.E.M. parādīja, ka prot izpildīt arī smagāku skanējumu, ierakstot vienu no smalkākajiem amerikāņu popa albumiem desmitgadē.

Grandžmūzikas ikonu Nirvana ierakstītais Nevermind, ir deviņdesmito gadu pats ietekmīgākais un raksturīgākais albums. Ar šo ierakstu vien pietiek, lai pierādītu, ka arī šajā desmitgadē mūzikā notika kaut kas unikāls un oriģināls, kas atstāja mūzikas industrijā neizdzēšamas pēdas. Katrs Kurta Kobeina pierakstītais vārds un nots, klausoties tagad, atgādina par viņa skumjo un muļķīgo nāvi. Deviņdesmitajos bija tūkstoš grandža grupu, kas, reizēm pat puslīdz veiksmīgi, atdarināja Kurta dvēseles sāpes, bet neviena no tām neturēja līdzi muzikāli. Nevermind, kapitalizējoties uz paaudzes atsvešinātības sajūtu, atnesa desmitgades visvairāk līdzi dziedātās roka himnas.

Ar Dr. Dre albūma Chronic iznākšanu, sakustējās zeme zem hip hop mākslinieku kājām. Šis ieraksts uzcēla repa mūziku augstākajās meinstrīma virsotnēs, paverot ceļu žanra zelta laikmetam. Skanējumu ietekmēja Džordža Klintona fanks, vizuālais tēls ir iespaidojies no Holivudas grāvēja The Godfather (lån uden renter), un to visu kopā savilcis kalsns puisis no Longbīčas, Kalifornijā, kas stāsta spilgtus getto stāstus neapgrūtinātā un stilīgā manierē, kas pievilka klausītājus no abiem ASV krastiem.

Iznākot Metallica albūmam ar tādu pašu nosaukumu, cietākie metālgalvas bija vīlušies: žanra talantīgākā pagrīdes apvienība, tā vietā, lai atkal sagrupētu mežonīgus ģitāru rifus ar agresīvām bungām un traku vokālu 10 minūšu garos skaņdarbos, bija pacentušies ierakstīt formātam atbilstošas dziesmas. Tomēr tempa palēlināšana tika kompensēta ar gaļīgākiem ģitāru rifiem un dzidrāku vokālo izpildījumu. Metallica bija atraduši struktūru, pie kuras stiprināt savu daiļradi, paliekot uzticīgi savām trašmetāla saknēm un radot desmitgades spēcīgāko metāla ierakstu.

70. gadu labākie albumi

Septiņdesmitajiem ir slikta slava: šis laiks ir iesēdies atmiņās kā desmitgade, kurā, tika radīti disko mūzikas paši bezgaumīgākie piemēri. Tomēr šis laiks ir atbildīgs par daudz vairāk, kā tikai poliesteru un vizuļiem. 70. gados popularitātē ieskrējās dziesminieki, dziedātāji, kas paši sacer savu dziesmu tekstus un mūziku. Tā arī ir dekāde, kurā dzima britu pankroks, regejs iefiltrējās meinstrīmā un rokmūziķi veiksmīgi pārņēma stafeti no saviem sešdesmito gadu priekštečiem, ierakstot daudzus kulta albumus.

1977. gada Sex Pistols ieraksts Never Mind the Bollocks (отличный сайт) ir apvienības vienīgais albums, un būtu pārsteidzoši, ja britu panki noturētos kopā pietiekoši ilgi, lai ierakstītu vēl vienu plati. Katram mārketinga trikam ir derīguma termiņš un Sex Pistols tas bija pavisam īss. Saukti gan par rokmūzikas glābiņu no stagnācijas, gan par žanram apkaunojošu karikatūru, Sex Pistols, savas īsās pastāvēšanas laikā, paspēja atstāt paliekošas pēdas mūzikas vēsturē un Never Mind the Bollocks, par vienu no ietekmīgākajiem ierakstiem. Šo albumu var izbaudīt arī klausītāji ārpus panku kultūras, ja tiem izdodas ignorēt izpildītāju amatierismu un ar atvērtu sirdi novērtēt apvienības nepiespiesto piegājienu dzēlīgajam žanram.

Ja Sex Pistols ir panku kultūras neatšķaidītā, kodīgā esence, tad The Ramones 1976. gada debijas albums Ramones ir tās noslīpēts dimants. Leģendārajā platē iedziedātas dziesmas par saldu pusaudžu mīlestību (I Wanna Be Your Boyfriend) un tās otru pusi (I Don’t Wanna Walk Around With You), bandu noziegumi (53rd & 3rd) un B klases Holivudas šausmens (Chain Saw). Džonija asie ģitāras rifi, Džoija gaudojošais vokāls kopā ar pārliecinošo basģitārista Dī Dī un bundzinieka Tomija ritmu, veido pārliecinošu un unikālu skanējumu, tādēļ straujā Hey! Ho! Let’s Go! joprojām ir panku kultūras himna.

Nav neviena ieraksta, kas līdzinātos Pink Floyd – Dark Side of the Moon, ne pirms tā iznākšanas 1973. gadā, ne kopš tās. Tas ir viens no ierakstiem, kas eksistē pats savā kategorijā un katrs tā ierakstīšanas aspekts – dziesmu rakstīšana, producēšana, skaņu inženierija – ir atstājis nedzēšamas pēdas mūzikas industrijā. Šī plate atzīmēja nozīmīgu virziena maiņu Pink Floyd daiļradē, lielā mērā dēļ apvienības šķiršanās no tās galvenā dziesmu autora Sida Bareta. Sida pieaugošās psihiskās problēmas kalpoja par galveno iedvesmas avotu Dark Side of the Moon tapšanā, kurā mūziķi apcer tādas tēmas kā prāta aptumsums, laika ritējums, konflikts un nāve.

Saukt Led Zeppelin – Led Zeppelin IV plati par labāko ierakstu hārdroka vēsturē nav īsti pareizi tikai tā iemesla dēļ, ka tas ir daudz vairāk, kā tikai hārdroka albums vien. Ģitārista un producenta Džimija Peidža vadītā apvienība, vienmēr ir gājusi pa progresīvā roka (Stairway to Heaven), viduslaiku folka (The Battle of Evermore), psihadelisko ballāžu (Going to California) un tiem raksturīgā elektriskā blūza (Rock and Roll, Black Dog, Four Sticks, When the Levee Breaks) robežu. Visi platē ierakstītie skaņdarbi ir kļuvuši par rokmūzikas klasiku un Led Zeppelin IV – par vienu no labākajiem rokmūzikas albumiem visā tās vēsturē.

Informācija iegūt no www.fixdengi.com.

60. gadu labākie albumi

Lai arī turpmākās desmitgades izcēlās ar lielāku mūzikas kvantitāti, labākās sešdesmito gadu pērles spožumā ir vienlīdzīgas ar jebkuru citu. Šī desmitgade piedzīvoja Bītlmāniju un modernās rokmūzikas dzimšanu, aiz sevis atstājot mūzikas ierakstus, kuru ietekme uz mūsdienu skanējumu vēl turpinās.

Led Zeppelin 1969. gadā izlaistais albums ar tādu pašu nosaukumu ne tikai ir viens no sešdesmito gadu labākajiem rokmūzikas piemēriem, bet arī ieraksts, kas spēcīgi iedvesmoja septiņdesmito gadu rokerus. Klausoties to, nekavējoties kļūst skaidrs, ka tas ir daudz labāk ierakstīts un producēts nekā jebkas cits, kas ierakstīts tajā laikā. Blūzi nekad nav spēlēti tik smagi kā dziesmās You Shock Me, How Many More Times un Dazed And Confused. Un tomēr, ierakstā ir arī vieglāki darbi, kā skaistais Black Mountain Side un Your Time Is Gonna Come. Šķiet, ka dārdošais Communication Breakdown pat iesilda taciņu turpmākajās desmitgadēs populārajam pankrokam. Tomēr plates īstais šedevrs ir Babe, I’m Gonna Leave You, kurā dzirdamais vokāls ir viens no labākajiem, kāds jebkad notverts ierakstīšanas ierīcēs. Šo ierakstu ir iespējams noklausīties creditorapido247.com.

Džimija Hendriksa pats slavenākais albums ir viņa, 1967. gadā ierakstītā, debijas plate Are You Experienced?, kas viens satur vairāk fantastiskas ģitārspēles kā vairums rokmūzikas leģendu veselas karjeras. Plaši uzskatīts par labāko ģitāristu, kāds jebkad ieslēdzis pastiprinātāju, Hendrikss parādīja, kādas skaņas šim instrumentam patiesībā ir pa spējam, kad to rokās paņem īsts virtuozs. Starp rokmūzikas faniem valda uzskats, ka Are You Experienced? ir pagrieziena punkts rokmūzikas vēsturē, pēc kura, ģitāra kļuva par šo žanru definējošu instrumentu. Šajā ierakstā ir vairākas no Hendriksa labākajām dziesmām kā Fire, Foxy Lady un Purple Haze.

Bītlu 1966. gada albums Revolver bija ieraksts, ar kuru britu kulta grupa atspēra vaļā visas durvis. Šā albuma pirmajā dziesmā – lieliskajā Taxman, klausītāji varēja pirmo reizi iepazīties ar Džordža Harisona fantastiskajām dziesmu rakstīšanas spējām. Radošajā procesā turpināja piedalīties arī Pols Makartnijs un Džons Lenons. Makartnijs uzkāpa jaunās elegances virsotnēs ar Eleanor Rigby, kuras skanējumu veidoja tikai stīgu skaņas un viņa vokāls, radot atsvaidzinošu atkāpi no apvienībai ierastā poproka. Lenons ne tikai iepriecināja ar melanholisko I’m Only Sleeping, bet arī burvīgo Tommorrow Never Knows.

The Who, pirms sava 1967. gada albuma The Who Sell Out, piedzīvoja stagnāciju. Par spīti viņu agrākajiem panākumiem ar platēm My Generation un A Quick One, apvienībā bija redzami finansiālu problēmu simptomi. The Who tērēja naudu milzīgos apmēros, daļēji dēļ viņu ieraduma sadauzīt mūzikas instrumentus koncertu beigās un daļēji tādēļ, ka, grupas pirmais producents, Šels Talmijs, piesavinājās daļu grupas naudas. Cenšoties izlabot naudas lietas, Pīts Tounšends strādāja pie savām juceklīgākajām un vieglāk uztveramajām dziesmām, kādas viņš jebkad ir sarakstījis. Šīs dziesmas vienoja vaļīgs uzstādījums – cieņas izrādīšana pirātiskajām radio stacijām, kuras bija ļoti populāras tajā laikā, un ņirgāšanās par džingliem, kas klausītājiem asociējās ar tām. Tounšends trāpīja desmitniekā ar revolucionāro I Can See For Miles, smagāko apvienības gabalu. The Who Sell Out neizcēlās ar augstiem pārdoto eksemplāru cipariem. Iespējams, jo tas bija aizsteidzies laikam pa priekšu, jo šodien tas tiek uzskatīts par vienu no lieliskākajiem 60. gadu ierakstiem.

Rakstā ietverto informāciju ir apkopojuši mūsu sponsori.

80. gadu labākie albumi

Astoņdesmitie gadi, bija pirmā dekāde bez mūzikas revolūcijām, vai īstiem mūziķiem – revolucionāriem, ko tā varētu saukt par saviem. Piecdesmitie piedzīvoja modernās mūzikas pašu dzimšanu. Sešdesmitos pieskandināju Bītlmānija, psihadēlija un Bobs Dilans. Septiņdesmitie atvēra durvis Deividam Bovijam, Brūsam Springstīnam, smagajam metālam, pankam un jaunajam vilnim. Salīdzinot, astoņdesmitie bija sintētiskā popa, Maikla Džeksona un kompaktdiska desmitgade. Tas bija mūzikas rekonstrukcijas, no jauna atklāšanas periods un šie ir tā spēcīgākie albumi.

1987. gadā, strādājot, pie sava 5. studijas albuma The Joshua Tree, U2 līderi Bono un Edžs vēlējās doties atsevišķos muzikālos virzienus. Bono gribēja izpētīt rokenrola amerikāņu saknes, bet Edžs – turpināt sekot ekspresionistiskajam eksperimentālismam, kas bija apvienības iepriekšējā albuma The Unforgettable Fire pamatā. Abiem bija savas idejas, kas radošajā procesā sadūrās un dzima patiešām unikāls ieraksts, ko klausītāji augstu novērtēja, iegādājoties 12 miljonu tā kopiju. Paši mūziķi atklāj, ka nekad nav likuši lielas cerības uz to, ka The Joshua Tree varētu būt tik komerciāli veiksmīgs albums. Šis ieraksts ir apvienības gara darbs. Dziesmas kā I Still Haven’t Found What I’m Looking For, With You or Without You un Where the Streets Have No Name īru mūziķi apspēlē savas garīgās un radošās alkas. Ierakstā jūtami arī apvienības politiskie un sociālie uzskati. Dziesmā Running to Stand Still, Bono atklāti dalās ar heroīna atkarības haosu, bet Bullet the Blue Sky atspoguļo apvienības dusmas par ASV iejaukšanos Centrālamerikas valstu politikā.

Pabeidzis darbu pie sava 1984. gada albuma Purple Rain, Prinsam nebija šaubu, ka šis ir albums ir viņa daiļrades lielākais meistardarbs, viņa Siksta Kapela. Viņš nekļūdījās. Purple Rain pārdeva 14 miljonus eksemplāru un šodien ir atzīts kā viens no visu laiku veiksmīgākajiem ierakstiem. Purple Rain tika izlaists ansamblī ar filmu, kurai bija tāds pats nosaukums. Albumā bija pieci singli, divi no tiem, When Doves Cry un Let’s Go Crazy, sasniedza topa pirmo pozīciju ASV, bet Purple Rain – otro.

Sākot Thriller ierakstīšu, 23 gadus vecais Maikls Džeksons un viņa producents Kvinsijs Džonss, cerēja radīt albumu, kā komercionālie panākumi līdzinātos Džeksona iepriekšējam albumam Off The Wall, kas tika pārdots 8 miljonos eksemplāru. Līdz šodienai, ir pārdotas 63 miljonu Thriller kopiju un ir uzstādījis vairākus rekordus, starp tiem arī visvairāk saņemto Grammys godalgu. Šo panākumu centrā atrodas elegants, izklaidējošs un piemīlīgi nevainīgs 43 minūšu gars popmūzikas ieraksts, ar septiņiem top desmit singliem: Wanna Be Startin’ Somthin’, The Girl Is Mine, Thriller, Beat It, Billie Jean, Human Nature un P.Y.T.(Pretty Young Thing).

1980. gada The Clash – London Calling, iespējams, ir muzikāli ietekmīgākais astoņdesmito gadu albūms. Kliedzot un spārdoties cauri visām deviņpadsmit dubultalbuma dziesmām, jaucot kopā ska, regeju, R&B, poverpopu un panku, The Clash izgāza konvencionālās rokmūzikas cietokšņa vārtus un radīja muzikālu, politisku un emocionālu noskaņu, kurā aizritēja visa desmitgade. Albumā biežāk sastopamākās tēmas ir izolācija un izmisums. Lai arī London Calling, pārdodot tikai 5 miljonus eksemplāru, kas nav paši iespaidīgākie pārdošanas rādītāji, mūzikas kritiķi to novērtē kā vienu no radoši ietekmīgākajiem un citus māksliniekus iedvesmojošākajiem ierakstiem mūzikas vēsturē.

Divtūkstošo gadu labākie albumi

Divtūkstošajos, vai laikā starp 2000. un 2009. gadu, daudzi uzstāja, ka albums mirst, vai arī jau ir miris, krītot par upuri MP3, iPod un pirātiskām lejuplādēm. Bet notika pretējais: mākslinieki dubultoja uz šā formāta liktas likmes un radīja renesansi mūzikā, caur lielajos formātos ierakstītajiem skaņdarbiem. Divtūkstošo gadu noteicošas mūzikas žanrs bija hiphops, kura spilgtāk pārstāvēja Jay-Z un Eminems. Rokmūzika šajā desmitgadē piedzīvoja daudzus interesantus eksperimentus, no kuriem lielākā ietekme bija White Stripes un Radio Head.

Eminema The Marshall Mathers LP ir psihodrāmas meistardarbs, kurā mākslinieks repo par savu slavenības statusu un no tā izrietošo atsvešinātību, vardarbīgām fantāzijām, atkarību no narkotikām, Britniju Spīrsu, Fredu Dērstu un daudz ko vēl. Šis 18 dziesmu albums nostiprināja Eminema pozīcijas kā desmitgades fascinējošākajam popmūziķim un inovatīvāko balsi hiphopā. Lipīgu popa melodiju piekritējus piesaistīja The Real Slim Shady, bet rūdīti hiphopa fani prata novērtēt iespaidīgo rīmēšanas virtuozitāti, kāda ir dzirdama Stan, Kim un The Way I Am.

Pēc pasaules uzmanības notveršanas ar savu iepriekšējo albumu White Blood Cells, White Stripes līderi Džeks un Mega Vaiti, pārspēja paši sevi ar savu jauno disku Elephant. Albumā bija dzirdami karstasinīga roka dārdoņa, kāda citas grupas būtu izdzinusi no radio aprites uz pagrīdi, bet White Stripes nebija kā citas grupas. Mežonīgi godīgā manierē, Džeks Vaits dalās ar dziesmām par divu pusaudžu mīlestību, laulību, norobežošanos no apkārtējās pasaules un tai sekojošo nespēju glābt kopdzīvi. Tas ir skumjš stāsts, par ģitārista Džeka un bundzinieces Megas šķirto laulību un tās atstāto brūču dzīšanu. Džeka ģitārspēles virtuozitāte, nepieradinātais vokāls, un apskaužami lipīgas melodijas padara šo ierakstu par tūlītēju rokmūzikas klasiku.

Vairākiem Jay-Z albumiem ir spēcīgs konteksts, kādā tie ir ierakstīti un kāds atspoguļojās tā skanējumā. Ir albumi, kas ierakstīti kopā ar rokmūziķiem un reperiem. Tādi, kas ierakstīti, māksliniekam uz laiku atvadoties no mūzikas un atgriežoties pēc ilgstošas prombūtnes. The Blueprint nebija nekāda fona trokšņa. Pasaules labākais reperis bija izrāvies no ķēdēm, izsalcis un gatavs ierakstīt savu visu laiku veiksmīgāko albumu. Albumā visvairāk izceļas repera muzikalitāte: peldošs rindu plūdums, zemi un augsti toņi balsī un, to meistarīgi papildinoša, sarežģīta melodija.

Radiohed intervijās ir atzinuši, ka Kid A albuma ierakstīšana, viņiem asociējas ar milzīgu dzēšgumiju, ar kuru viss bija jāizdzēš un jāsāk no sākuma. 2000. gadā izlaistā ieraksta tekstūra un struktūra atteicās no visa, kas tobrīd rokmūzikā stagnēja un klausītājiem bija piegriezies kā dažādu ģitāru mainīšana viena albuma dziesmām un dziesmu struktūra: pants – piedziedājums – pāreja.

Apvienība radīja slīdīgi elektroniskas un eliptiskas ilgas, kuras vokālists Jorks izpildīja bezrūpīgi dungojot. Rezultāts bija tā gada dīvainākais albums, grupas, kura, ar savu iepriekšējo albumu OK Computer, sevi jau bija pieteikuši kā modernā roka Bītlus, izpildījumā. Tikai desmit mēnešus dziļi jaunajā tūkstošgadē, Radiohead radīja desmitgades ietekmīgāko rokmūzikas albumu, iebetonējot jaunus, uz primitīva un drūma cilvēcīguma balstītus, pamatus turpmākajai rokmūzikai.