60. gadu labākie albumi

Lai arī turpmākās desmitgades izcēlās ar lielāku mūzikas kvantitāti, labākās sešdesmito gadu pērles spožumā ir vienlīdzīgas ar jebkuru citu. Šī desmitgade piedzīvoja Bītlmāniju un modernās rokmūzikas dzimšanu, aiz sevis atstājot mūzikas ierakstus, kuru ietekme uz mūsdienu skanējumu vēl turpinās.

Led Zeppelin 1969. gadā izlaistais albums ar tādu pašu nosaukumu ne tikai ir viens no sešdesmito gadu labākajiem rokmūzikas piemēriem, bet arī ieraksts, kas spēcīgi iedvesmoja septiņdesmito gadu rokerus. Klausoties to, nekavējoties kļūst skaidrs, ka tas ir daudz labāk ierakstīts un producēts nekā jebkas cits, kas ierakstīts tajā laikā. Blūzi nekad nav spēlēti tik smagi kā dziesmās You Shock Me, How Many More Times un Dazed And Confused. Un tomēr, ierakstā ir arī vieglāki darbi, kā skaistais Black Mountain Side un Your Time Is Gonna Come. Šķiet, ka dārdošais Communication Breakdown pat iesilda taciņu turpmākajās desmitgadēs populārajam pankrokam. Tomēr plates īstais šedevrs ir Babe, I’m Gonna Leave You, kurā dzirdamais vokāls ir viens no labākajiem, kāds jebkad notverts ierakstīšanas ierīcēs. Šo ierakstu ir iespējams noklausīties creditorapido247.com.

Džimija Hendriksa pats slavenākais albums ir viņa, 1967. gadā ierakstītā, debijas plate Are You Experienced?, kas viens satur vairāk fantastiskas ģitārspēles kā vairums rokmūzikas leģendu veselas karjeras. Plaši uzskatīts par labāko ģitāristu, kāds jebkad ieslēdzis pastiprinātāju, Hendrikss parādīja, kādas skaņas šim instrumentam patiesībā ir pa spējam, kad to rokās paņem īsts virtuozs. Starp rokmūzikas faniem valda uzskats, ka Are You Experienced? ir pagrieziena punkts rokmūzikas vēsturē, pēc kura, ģitāra kļuva par šo žanru definējošu instrumentu. Šajā ierakstā ir vairākas no Hendriksa labākajām dziesmām kā Fire, Foxy Lady un Purple Haze.

Bītlu 1966. gada albums Revolver bija ieraksts, ar kuru britu kulta grupa atspēra vaļā visas durvis. Šā albuma pirmajā dziesmā – lieliskajā Taxman, klausītāji varēja pirmo reizi iepazīties ar Džordža Harisona fantastiskajām dziesmu rakstīšanas spējām. Radošajā procesā turpināja piedalīties arī Pols Makartnijs un Džons Lenons. Makartnijs uzkāpa jaunās elegances virsotnēs ar Eleanor Rigby, kuras skanējumu veidoja tikai stīgu skaņas un viņa vokāls, radot atsvaidzinošu atkāpi no apvienībai ierastā poproka. Lenons ne tikai iepriecināja ar melanholisko I’m Only Sleeping, bet arī burvīgo Tommorrow Never Knows.

The Who, pirms sava 1967. gada albuma The Who Sell Out, piedzīvoja stagnāciju. Par spīti viņu agrākajiem panākumiem ar platēm My Generation un A Quick One, apvienībā bija redzami finansiālu problēmu simptomi. The Who tērēja naudu milzīgos apmēros, daļēji dēļ viņu ieraduma sadauzīt mūzikas instrumentus koncertu beigās un daļēji tādēļ, ka, grupas pirmais producents, Šels Talmijs, piesavinājās daļu grupas naudas. Cenšoties izlabot naudas lietas, Pīts Tounšends strādāja pie savām juceklīgākajām un vieglāk uztveramajām dziesmām, kādas viņš jebkad ir sarakstījis. Šīs dziesmas vienoja vaļīgs uzstādījums – cieņas izrādīšana pirātiskajām radio stacijām, kuras bija ļoti populāras tajā laikā, un ņirgāšanās par džingliem, kas klausītājiem asociējās ar tām. Tounšends trāpīja desmitniekā ar revolucionāro I Can See For Miles, smagāko apvienības gabalu. The Who Sell Out neizcēlās ar augstiem pārdoto eksemplāru cipariem. Iespējams, jo tas bija aizsteidzies laikam pa priekšu, jo šodien tas tiek uzskatīts par vienu no lieliskākajiem 60. gadu ierakstiem.

Rakstā ietverto informāciju ir apkopojuši mūsu sponsori.