90. gadu labākie albumi

Deviņdesmitajiem raksturīgais skanējums atnāca ar Smells Like Teen Spirit skrāpīgajiem ģitāras rifiem. Tā bija desmitgade, kurā hiphops uzņēma apgriezienus, lai nākamajā dekādē kļūtu par noteicēju mūzikas industrijā, kurā astoņdesmitajos ieskrējušies U2 un R.E.M. sasniedza savas radošās virsotnes ar Achtung Baby un Automatic for the People, bet Metallica, no talantīgiem pagrīdes hipsteriem, izauga par kulta grupu. Esot daudz interesantāka, bagātāka un dīvaināka mūzikas desmitgade, kā sākotnēji varētu šķist, deviņdesmitie aiz sevis atstājuši lieliskus albumus.

1992. gada U2 albums Achtung Baby minilån ir viena no visu laiku radikālākajām muzikālās personības pārvērtībām popmūzikas vēsturē. Īru katedrāliskie ģitāru bardi atvadījās no astoņdesmitajiem, iekārtojot savu ierakstu studiju pēc Aukstā kara Berlīnē, un atdevās aktuālajām tendencēm mūzikā: ironiju un industriālo mūziku. Achtung Baby, esot jūtami lēnāks par grupas iepriekšējo albumu – The Joshua Tree, ir korozīvs roks, sakausēts kopā ar trakiem smiekliem un pielavošos paranoju. Albumam raksturīgā čarkstēšana un tukšā koridora atbalss iespaidi, kalpo kā bruņas pret Bono sarakstītajiem, neatlaidīgajiem, sirsnīgajiem One un Ultra Violet (Light My Way) tekstiem.

Nosaukts par godu kādai ēstuvei Džordžijas štatā, apvienības R.E.M. 1992. gadā izlaistais Automatic for the People ir dienvidu gotiskā popa mielasts ar Beach Boys un Bītlu Abby Road garšvielām. Dziesmas Star Me Kitten dīvainība ir silta un rotaļīga, bet I’m Not in Love un Man on the Moon ir veltījums dīvainajam komiķim un performances māksliniekam, nelaiķim Endijam Kaufmanam. Altrokam sasniedzot tā augstāko punktu, agrākā pagrīdes apvienība R.E.M. parādīja, ka prot izpildīt arī smagāku skanējumu, ierakstot vienu no smalkākajiem amerikāņu popa albumiem desmitgadē.

Grandžmūzikas ikonu Nirvana ierakstītais Nevermind, ir deviņdesmito gadu pats ietekmīgākais un raksturīgākais albums. Ar šo ierakstu vien pietiek, lai pierādītu, ka arī šajā desmitgadē mūzikā notika kaut kas unikāls un oriģināls, kas atstāja mūzikas industrijā neizdzēšamas pēdas. Katrs Kurta Kobeina pierakstītais vārds un nots, klausoties tagad, atgādina par viņa skumjo un muļķīgo nāvi. Deviņdesmitajos bija tūkstoš grandža grupu, kas, reizēm pat puslīdz veiksmīgi, atdarināja Kurta dvēseles sāpes, bet neviena no tām neturēja līdzi muzikāli. Nevermind, kapitalizējoties uz paaudzes atsvešinātības sajūtu, atnesa desmitgades visvairāk līdzi dziedātās roka himnas.

Ar Dr. Dre albūma Chronic iznākšanu, sakustējās zeme zem hip hop mākslinieku kājām. Šis ieraksts uzcēla repa mūziku augstākajās meinstrīma virsotnēs, paverot ceļu žanra zelta laikmetam. Skanējumu ietekmēja Džordža Klintona fanks, vizuālais tēls ir iespaidojies no Holivudas grāvēja The Godfather (lån uden renter), un to visu kopā savilcis kalsns puisis no Longbīčas, Kalifornijā, kas stāsta spilgtus getto stāstus neapgrūtinātā un stilīgā manierē, kas pievilka klausītājus no abiem ASV krastiem.

Iznākot Metallica albūmam ar tādu pašu nosaukumu, cietākie metālgalvas bija vīlušies: žanra talantīgākā pagrīdes apvienība, tā vietā, lai atkal sagrupētu mežonīgus ģitāru rifus ar agresīvām bungām un traku vokālu 10 minūšu garos skaņdarbos, bija pacentušies ierakstīt formātam atbilstošas dziesmas. Tomēr tempa palēlināšana tika kompensēta ar gaļīgākiem ģitāru rifiem un dzidrāku vokālo izpildījumu. Metallica bija atraduši struktūru, pie kuras stiprināt savu daiļradi, paliekot uzticīgi savām trašmetāla saknēm un radot desmitgades spēcīgāko metāla ierakstu.

70. gadu labākie albumi

Septiņdesmitajiem ir slikta slava: šis laiks ir iesēdies atmiņās kā desmitgade, kurā, tika radīti disko mūzikas paši bezgaumīgākie piemēri. Tomēr šis laiks ir atbildīgs par daudz vairāk, kā tikai poliesteru un vizuļiem. 70. gados popularitātē ieskrējās dziesminieki, dziedātāji, kas paši sacer savu dziesmu tekstus un mūziku. Tā arī ir dekāde, kurā dzima britu pankroks, regejs iefiltrējās meinstrīmā un rokmūziķi veiksmīgi pārņēma stafeti no saviem sešdesmito gadu priekštečiem, ierakstot daudzus kulta albumus.

1977. gada Sex Pistols ieraksts Never Mind the Bollocks (отличный сайт) ir apvienības vienīgais albums, un būtu pārsteidzoši, ja britu panki noturētos kopā pietiekoši ilgi, lai ierakstītu vēl vienu plati. Katram mārketinga trikam ir derīguma termiņš un Sex Pistols tas bija pavisam īss. Saukti gan par rokmūzikas glābiņu no stagnācijas, gan par žanram apkaunojošu karikatūru, Sex Pistols, savas īsās pastāvēšanas laikā, paspēja atstāt paliekošas pēdas mūzikas vēsturē un Never Mind the Bollocks, par vienu no ietekmīgākajiem ierakstiem. Šo albumu var izbaudīt arī klausītāji ārpus panku kultūras, ja tiem izdodas ignorēt izpildītāju amatierismu un ar atvērtu sirdi novērtēt apvienības nepiespiesto piegājienu dzēlīgajam žanram.

Ja Sex Pistols ir panku kultūras neatšķaidītā, kodīgā esence, tad The Ramones 1976. gada debijas albums Ramones ir tās noslīpēts dimants. Leģendārajā platē iedziedātas dziesmas par saldu pusaudžu mīlestību (I Wanna Be Your Boyfriend) un tās otru pusi (I Don’t Wanna Walk Around With You), bandu noziegumi (53rd & 3rd) un B klases Holivudas šausmens (Chain Saw). Džonija asie ģitāras rifi, Džoija gaudojošais vokāls kopā ar pārliecinošo basģitārista Dī Dī un bundzinieka Tomija ritmu, veido pārliecinošu un unikālu skanējumu, tādēļ straujā Hey! Ho! Let’s Go! joprojām ir panku kultūras himna.

Nav neviena ieraksta, kas līdzinātos Pink Floyd – Dark Side of the Moon, ne pirms tā iznākšanas 1973. gadā, ne kopš tās. Tas ir viens no ierakstiem, kas eksistē pats savā kategorijā un katrs tā ierakstīšanas aspekts – dziesmu rakstīšana, producēšana, skaņu inženierija – ir atstājis nedzēšamas pēdas mūzikas industrijā. Šī plate atzīmēja nozīmīgu virziena maiņu Pink Floyd daiļradē, lielā mērā dēļ apvienības šķiršanās no tās galvenā dziesmu autora Sida Bareta. Sida pieaugošās psihiskās problēmas kalpoja par galveno iedvesmas avotu Dark Side of the Moon tapšanā, kurā mūziķi apcer tādas tēmas kā prāta aptumsums, laika ritējums, konflikts un nāve.

Saukt Led Zeppelin – Led Zeppelin IV plati par labāko ierakstu hārdroka vēsturē nav īsti pareizi tikai tā iemesla dēļ, ka tas ir daudz vairāk, kā tikai hārdroka albums vien. Ģitārista un producenta Džimija Peidža vadītā apvienība, vienmēr ir gājusi pa progresīvā roka (Stairway to Heaven), viduslaiku folka (The Battle of Evermore), psihadelisko ballāžu (Going to California) un tiem raksturīgā elektriskā blūza (Rock and Roll, Black Dog, Four Sticks, When the Levee Breaks) robežu. Visi platē ierakstītie skaņdarbi ir kļuvuši par rokmūzikas klasiku un Led Zeppelin IV – par vienu no labākajiem rokmūzikas albumiem visā tās vēsturē.

Informācija iegūt no www.fixdengi.com.

60. gadu labākie albumi

Lai arī turpmākās desmitgades izcēlās ar lielāku mūzikas kvantitāti, labākās sešdesmito gadu pērles spožumā ir vienlīdzīgas ar jebkuru citu. Šī desmitgade piedzīvoja Bītlmāniju un modernās rokmūzikas dzimšanu, aiz sevis atstājot mūzikas ierakstus, kuru ietekme uz mūsdienu skanējumu vēl turpinās.

Led Zeppelin 1969. gadā izlaistais albums ar tādu pašu nosaukumu ne tikai ir viens no sešdesmito gadu labākajiem rokmūzikas piemēriem, bet arī ieraksts, kas spēcīgi iedvesmoja septiņdesmito gadu rokerus. Klausoties to, nekavējoties kļūst skaidrs, ka tas ir daudz labāk ierakstīts un producēts nekā jebkas cits, kas ierakstīts tajā laikā. Blūzi nekad nav spēlēti tik smagi kā dziesmās You Shock Me, How Many More Times un Dazed And Confused. Un tomēr, ierakstā ir arī vieglāki darbi, kā skaistais Black Mountain Side un Your Time Is Gonna Come. Šķiet, ka dārdošais Communication Breakdown pat iesilda taciņu turpmākajās desmitgadēs populārajam pankrokam. Tomēr plates īstais šedevrs ir Babe, I’m Gonna Leave You, kurā dzirdamais vokāls ir viens no labākajiem, kāds jebkad notverts ierakstīšanas ierīcēs. Šo ierakstu ir iespējams noklausīties creditorapido247.com.

Džimija Hendriksa pats slavenākais albums ir viņa, 1967. gadā ierakstītā, debijas plate Are You Experienced?, kas viens satur vairāk fantastiskas ģitārspēles kā vairums rokmūzikas leģendu veselas karjeras. Plaši uzskatīts par labāko ģitāristu, kāds jebkad ieslēdzis pastiprinātāju, Hendrikss parādīja, kādas skaņas šim instrumentam patiesībā ir pa spējam, kad to rokās paņem īsts virtuozs. Starp rokmūzikas faniem valda uzskats, ka Are You Experienced? ir pagrieziena punkts rokmūzikas vēsturē, pēc kura, ģitāra kļuva par šo žanru definējošu instrumentu. Šajā ierakstā ir vairākas no Hendriksa labākajām dziesmām kā Fire, Foxy Lady un Purple Haze.

Bītlu 1966. gada albums Revolver bija ieraksts, ar kuru britu kulta grupa atspēra vaļā visas durvis. Šā albuma pirmajā dziesmā – lieliskajā Taxman, klausītāji varēja pirmo reizi iepazīties ar Džordža Harisona fantastiskajām dziesmu rakstīšanas spējām. Radošajā procesā turpināja piedalīties arī Pols Makartnijs un Džons Lenons. Makartnijs uzkāpa jaunās elegances virsotnēs ar Eleanor Rigby, kuras skanējumu veidoja tikai stīgu skaņas un viņa vokāls, radot atsvaidzinošu atkāpi no apvienībai ierastā poproka. Lenons ne tikai iepriecināja ar melanholisko I’m Only Sleeping, bet arī burvīgo Tommorrow Never Knows.

The Who, pirms sava 1967. gada albuma The Who Sell Out, piedzīvoja stagnāciju. Par spīti viņu agrākajiem panākumiem ar platēm My Generation un A Quick One, apvienībā bija redzami finansiālu problēmu simptomi. The Who tērēja naudu milzīgos apmēros, daļēji dēļ viņu ieraduma sadauzīt mūzikas instrumentus koncertu beigās un daļēji tādēļ, ka, grupas pirmais producents, Šels Talmijs, piesavinājās daļu grupas naudas. Cenšoties izlabot naudas lietas, Pīts Tounšends strādāja pie savām juceklīgākajām un vieglāk uztveramajām dziesmām, kādas viņš jebkad ir sarakstījis. Šīs dziesmas vienoja vaļīgs uzstādījums – cieņas izrādīšana pirātiskajām radio stacijām, kuras bija ļoti populāras tajā laikā, un ņirgāšanās par džingliem, kas klausītājiem asociējās ar tām. Tounšends trāpīja desmitniekā ar revolucionāro I Can See For Miles, smagāko apvienības gabalu. The Who Sell Out neizcēlās ar augstiem pārdoto eksemplāru cipariem. Iespējams, jo tas bija aizsteidzies laikam pa priekšu, jo šodien tas tiek uzskatīts par vienu no lieliskākajiem 60. gadu ierakstiem.

Rakstā ietverto informāciju ir apkopojuši mūsu sponsori.

Kur hītu autori smēlušies iedvesmu?

Iedvesma populārām dziesmām var nākt no visdažādākajiem virzieniem. Labi sarakstīta lipīga melodija parasti ir pusceļš tam, lai pat tik, no vidējā klausītāja ikdienas atsvešināti, dziesmu teksti kā tie par izpildītāju milzīgo slavu, bagātību un attiecībām ar citām slavenībām, aizķertos fanu galvās uz palikšanu. Bet ir arī dziesmas, kuras iedvesmojušās no neraksturīgiem un pārsteidzošiem avotiem.

Grupas Dire Straits fani noteikti būs ievērojuši, ka šīs apvienības viena no lielākajiem hītiem Money For Nothing, teksts tiek dziedāts no sadzīves tehnikas piegādātāja perspektīvas. Dire Straits vokālists Marks Noflers dzied par to, kā ir nepieciešams uzstādīt mikroviļņu krāsnis, piegādāt ledusskapjus un krāsainos televizorus, kas ir rokmūzikas tekstiem pavisam neapgūts virziens. Skatoties uz dziesmas tekstu kopumā, ir redzams, ka rokzvaigznes tajā atzīstas, ka ir bagāti, slinki un saņem īpašu attieksmi par darbu, kas no tiem neprasa īstu piepūli. Money For Nothing vārdi varētu būt vieni no ironiskākajiem rokmūzikas vēsturē. Pirmās dziesmas rindas, Marks patiešām pierakstīja atrodoties sadzīves tehnikas veikalā, iedvesmojoties no tēmām, kādas pārsprieda šīs iestādes personāls, nemainot ne vārda viņu teiktā. Pragmatisko personāla sarunu fonā, no viena no veikala televizoriem esot dārdējuši MTV mūzikas klipi. Šis kontrasts uz mūziķi atstāja spēcīgu iespaidu. Viņam pēkšņi, esot kļuvis skaidrs, ka strādnieku valoda, un apspriestie jautājumi ir daudz īstāki par jebko, kas nāk no popmūzikas. Pateicoties oriģinālajam dziesmu tekstam, (vienam no pirmajiem) digitāli animētajam mūzikas video, un vienam no visu laiku skaļāk taurējošajiem ģitāras solo rokmūzikas vēsturē, dziesma nekavējoties uzlēca mūzikas topu pirmajā vietā un kļuva par vienu visas dekādes veiksmīgākajiem skaņdarbiem.

Grandžmūzikas žanra visu laiku populārākā dziesma Smells Like Teen Spirit, iepazīstināja tās izpildītājus Nirvanaar pasaules lielākajām skatuvēm un uz visiem laikiem mainīja popmūzikas veidolu. Tā ir reizi mūžā sastopama, paaudzi definējoša dziesma un, tā kā konkrētā paaudze (vismaz tā laika vecāko paaudžu izpratnē) bija pazīstama kā mudžoša sliņķu un dīkdieņu masa, tās daudzie iedvesmas avoti ir tieši tik nejauši un muļķīgi, kā to varētu iedomāties. Piemēram, slavenā rinda Here we are now, entertain us (Te nu mēs esam, izklaidējiet mūs) ir kaut kas ko asprātim Kurtam Kobeinam patika deklarēt ierodoties ballītēs. Kobeins arī ir atzinis, ka ir atklāti centies kopēt viņā mīļākās apvienības Pixies skanējumu, sekojot vienkāršajai formulai: klusām, klusām, skaļi, klusām, klusām, skaļi. Dziesmas nosaukums radās, kad Katrīna Hana, grupas Bikini Kill soliste, kuras grupas biedrene Tobija Veila sagājās ar jauno rokeri, uzgāja Kurtu aizmigušu uz grīdas pēc ilgstošas ballēšanās un, snaudošajam jaunietim blakus, ieskrāpēja sienā uzrakstu Kurt smells like teen spirit (Kurts ož pēc pusaudža gara). Pamostoties Kobeins ieraudzīja uzrakstu un uztvēra to kā komplimentu savam nevaldāmajam garam. Tobrīd Kurts vēl nezināja, un vēl kādu laiku neuzzinās, ka Katrīnas atstātais ziņojums bija jāuztver pavisam burtiski, jo Teen Spirit bija abu kopīgās paziņas Tobijas lietotā dezodoranta zīmols, kā mērķauditorija bija pusaugu meitenes.

Sids Barets: Trakais ģēnijs pie Pink Floyd stūres

Pink Floyd ir viena no, ja ne pati, labāk zināmā grupa progresīvā roka žanrā. Šī apvienība ir populāra pateicoties skaņdarbiem, kas izceļas ar garām instrumentālām pārejām, kuras papildina iedrošinoša noskaņa un, dzidrā vokālā izpildīti, izteiksmīgi dziesmu teksti. Pink Floyd daiļradi veidoja Rodžera Vatera dziesmu rakstīšanas talants un kaisle, Deivida Gilmora unikālie, tomēr vienkāršie akordi, Ričarda Raita – izpratne par kompozīciju, bundzinieka Nika Meisona enerģiskums un muzikālā iedvesma, kuru grupa smēlās no džeza mūzikas. Tomēr, iespējams, vislielākā ietekme uz leģendārās grupas skanējumu, bija tās pirmajam līderim Sidam Baretam, kuru pārējie grupas biedri, redzot, kādu iespaidu uz viņa veselību ir atstājis rokmūzikas slavenību dzīvesveids, 1968. gadā atstāja viņu istabas numuriņā, turpinot turneju bez viņa.

Sida Barreta garīgās veselības problēmas bija smagākais Pink Floyd pārbaudījums. Pateicoties savam ieguldījumam sešdesmito gadu psihodeliskās rokmūzikas žanrā, Barets tiek plaši uzskatīts par patiesu muzikālu ģēniju, bet, ar Pink Floyd sasniegtie panākumi, jaunietim izrādījās par daudz. Būdams hipiju kultūras piekopējs, Barets dalīja savu dzīvokli ar Pink Floyd faniem. Šī kopdzīve atgādināja kultu, kurā Sida dzīvokļa biedri uztvēra viņu par guru, kuram, caur LSD izraisītām halucinācijām, redzamas atbildes uz visiem jautājumiem. Lai atbildes rastos biežāk, dzīvesbiedri, pašam Sidam nenojaušot, pievienoja narkotikas viņa dzērieniem, pie katras izdevības. Rezultātā Sids atradās nepārtrauktā narkotisko vielu reibumā gadiem, līdz to atklāja pārējie grupas dalībnieki un iekārtoja Sidu atsevišķā mājā. Neilgi pēc tam, tie ar bažām noskatījās kā Sids, kuru tie pazina kā nosvērtu un siltu cilvēku, sāka uzvesties neizskaidrojami un agresīvi. Reiz grupas biedri ieradās apciemot Sidu viņa mājās un uzdūrās nepatīkamai ainai, viņš dzinās pakaļ savai draudzenei, cenšoties viņai iesist ar mandolīnu. Kā atklājās, Sids jau iepriekš bija izturējies agresīvi pret meiteni, ieslēdzot viņu istabā uz trīs dienām un barojot viņu tikai ar, caur durvju apakšu pabāztiem, cepumiem. Pēc konsultācijas ar psihiatru, kurš diagnozticēja Baretu kā neārstējamu šizofrēniķi, Pink Floyd nolēma turpināt ceļu bez viņa.

Sids Barets kļuva atkal zināms kā Rodžers Barets, kāds bija viņa dzimtais vārds, un nodevās dzīvei Kembridžā, kur viņš pavadīja vairumu savu dienu vientulībā. Mēdiju pārstāvji un Pink Floyd fani centās viņu uzmeklēt, bet Barets nesaprata kādēļ. Viņš dzīvoja ar abām kājām tagadnē un, apkārtējo apbrīnu par viņa paveikto kopā ar Pink Floyd, uzskatīja par pagalam neloģisku un nekad neizmantoja priekšrocības, kādas viņām piedāvāja atpazīstamība. Dzīvojot Kembridžā, Barets daudz gleznoja. Lai arī šo mākslas formu viņš bija atklājis vēl pirms Pink Floyd laikiem un nekad nebija no tās atteicies, tagad viņam bija vairāk laika, ko tai veltīt. Tomēr šī daiļrade nav atstājusi taustāmas pēdas. Barets vienmēr, būdams pārliecināts materiālisma pretinieks, rituāli nofotografēja savus pabeigtos darbus un tūdaļ tos sadedzināja, lai tos pasargātu no degradācijas, kādu tie varētu piedzīvot, ja kādu dienu nonāktu mākslas darbu izsoļu namos. Ar bijušā grupas biedra Deivida Gilmora palīdzību, Barets izlaida vēl divus solo albumus, kamēr Pink Floyd, īsi pēc viņa izslēgšanas no apvienības, izlaida vienu no saviem veiksmīgākajiem albumiem The Dark Side of the Moon, kurā tiem veiksmīgi izdevās atrast jaunu skanējumu.

Sazvērestības teorijās iepīti mūziķi

Mūzikai spēcīga ietekme, kas vieno dažādus cilvēkus no dažādiem apstākļiem. Tūkstošiem fanu pulcējas koncertos, lai redzētu savus elkus sejā un izbaudītu atmosfēru, kāda veidojas apkārt tiem. Tomēr paši mūziķi nekad nevar pilnība paslēpties no savas slavas, arī ne no tās tumšākās puses. Mūsdienu informācijas tehnoloģijas, tiek cauri arī viņu villu augstajām sienām, ļaujot apspriest katru slavenību dzīves aspektu, reizēm barojot neticamas sazvērestību teorijas, kas izplatās sociālajos mēdijos.

Maikla Džeksona ekscentriskums ir vainojams viņa centrālajai lomai vairākās absurdās sazvērestību teorijās. Pēc Maikla nāves 2009. gadā, viņa fani bija satriekti. Iespējams, nespēja pieņemt realitāti bez sava elka, kalpoja par eļļu sazvērestības teoriju liesmās. Populārākā no tām paredz, ka popa karalis ir imitējis savu nāvi, lai izvairītos no neizbēgamā bankrota, un vēl joprojām ir dzīvs, aizvadot savas dienas kādā nomaļā vietā, beidzot esot mierā no mēdiju uzmanības. Starp trakākajām ir sazvērestības teorija, ka Maikla nāvē ir vainojams Irānas prezidents Mahmuds Ahmadinežads, kuram tā esot bijusi izdevīga, lai novērstu amerikāņu publikas uzmanību no pēc vēlēšanu krīzes Irānā. Kā pierādījumus šai teorijai, tās piekritēji uzskata faktu, ka Maikla Džeksona nāve esot trendējusies Tviterī daudz augstāk nekā politiskā situācija Irānā, tādējādi ierobežojot revolūcijas draudus šajā valstī.
Madonna un Leidija Gaga arī ir labi pazīstamas ar sazvērestības teorijām un kontroversiju. Nav pārsteidzoši, ka abas mūziķes ir bieži salīdzinātās dēļ tām kopīgā ekscentriskuma un mežonīgajiem priekšnesumiem uz skatuves.

Viens no interneta baumu lapām apgalvo, ka tās rīcībā esot neapgāžami pierādījumi, ka Madonna ir Lēdijas Gagas māte. Teorijas pamatā ir apgalvojums, ka Madonna 1986. gadā, no attiecībām ar aktieri Šonu Penu, laida pasaulē Lēdiju Gagu, bet nodeva aizbildniecībā audžu ģimenei. Dziedātājas un aktiera laulības nesaskaņas un neizbēgamā šķiršanās, mudinājušas viņu turēt šo grūtniecību noslēpumā no sabiedrības, bet uz to esot norādīts tā paša gada singlā Papa Don’t Preach.

Selēna Gomeza ieguva slavu filmējoties Disney TV raidījumā Wizards of Waverly Place un nostiprināja to, vēlāk ierakstot vairākus hītus. Tas netraucē vairākiem Džastina Bībera, ar kuru Selēnai bija ilgstošas romantiskas attiecības, faniem domāt, ka viņa ir izmantojusi kanādiešu superzvaigzni, atpazīstamībai. Sazvērestības teorija ir sekojoša: Gomeza esot sazvērējusies ar Džonas brāļiem, Meiliju Sairusu un Ozziju Ozbornu, lai nodrošinātos, ka Bībers viņai pievērsīs uzmanību, kuru jaunā aktrise izmantotu, lai viņu savaldzinātu. Apmaiņā pret viņu palīdzību, Gomeza esot apsolījusi pārējiem sazvērniekiem, nolaupīt pēc iespējas vairāk Bībera uzmanību un cik vien iespējams izjaukt viņa plānus ierakstīt jaunus albumus vai doties turnejās, tādā veidā samazinot konkurenci mūzikas industrijā.

2014. gadā pārsteidzoši lielu ievērību ieguva Deiva Džonsona izveidotā YouTube filma par sazvērestības teoriju, kuras centrā ir popmūzikas zvaigzne Keitija Perija. Pēc Džonsona domām, dziedātāja ir bērnu skaistumkonkursa uzvarētāja Džoana Benet Ramsija, kuras pazušana bez vēsts 1996. gadā izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā. Šī teorija balstās uz sakritību, ka Džoanas un Keitija izskatās līdzīgi un paredz, ka sieviete, kas sabiedrībā pazīstama kā Keitija Perija, esot no agras bērnības gatavota popmūzikas iekarošanai slepenībā.

Fanu pārprastas dziesmas

Iedvesma dziesmu tekstiem var nākt no bezgalīgi dažādiem avotiem, un nenoteiktība dažkārt ir to labākā īpašība. Ir vairākas labi zināmas dziesmas, kuru nozīmi klausītāji ir pārpratuši.

Queen klasika Bohemian Rhapsody, pēc daudzu fanu domām, ir par Fredija Merkūrija cīņu ar AIDS. Fatāliskais dziesmas teksts par varoni, kurš kādu ir nogalinājis un sods, kāds to sagaida par nodarījumu, it kā atspoguļo Merkūrija sajūtas par slimību un gaidāmo nāvi. Gadu gaitā, Queen dalībnieki ir bijuši apzināti noslēpumaini un izvairīgi, atbildot uz jautājumiem par šīs dziesmas tekstu nozīmi. Tomēr ir saglabājies citāts no paša Merkūrija, kurš atzīst, ka drūmās rindas esot tikai nejaušas muļķības ar atskaņām, kas sarakstītas, pielāgojoties unikālajai dziesmas melodijai.

Vislabāk zināmā Police dziesma Every Breath You Take, tiek plaši izpildīta neskaitāmās kāzās, pamatojoties uz plaši izplatīto uzskatu, ka tā ir dziesma par maigu un gaišu mīlestību. Patiesībā, dziesma ir par mīlestības otru, tumšāko un neglītāko pusi. Stings šo dziesmu rakstīja laikā, kad sabruka viņa laulība. Zaudējot savu mīļoto, Stings bijis greizsirdības un apsēstības pārņemts un vēlējies izsekot un kontrolēt savu bijušo sievu. Šis emocionālais stāvoklis tad arī ir dziesmas teksta pamatā.

Brūsa Springstīna Born In The USA tiek uzskatīta par vienu no patriotiskākajām dziesmām Amerikas rokmūzikas vēsturē un tā ir tikusi plaši izmantota dažādos pasākumos, no sporta spēlēm līdz politiskiem mītiņiem, lai radītu attiecīgu noskaņu. Tēvzemes mīlestības pārņemti, amerikāņi ar lepnumu dzied līdz piedziedājumam, nepievēršot īpašu vērību tekstam starp tiem. Dziesmu ir iedvesmojusi Vjetnamas kara negatīvā ietekme uz amerikāņu sabiedrību, bet piedziedājums, kurš būtu jāuztver ar devu ironijas, ir izrādījies pārāk lipīgs, lai iedziļinātos tālāk. Līdzīgi, arī austrāliešu rokgrupas Men at Work dziesma Down Under tiek plaši uztverta kā patriotisks veltījums Austrālijai, kaut gan patiesībā, tā ir rokeru vērsta kritika pret savu valsti.

Visbiežāk pārpratumi par dziesmas būtību, rodas faniem meklējot neeksistējošu kontekstu un slēptu nozīmi dziesmās, kuru autori nav tām tādu piešķīruši. Tomēr daudzi Braiena Adamsa fani ir pārāk burtiski uztvēruši Sumer of 69 nozīmi, uzskatot, ka dziesma ir par 1969. gada vasaru, kurā it kā esot aizsākusies mākslinieka mūzikas karjera vai pirmo reizi iemīlējies. Minētajā gadā, Braiens Adams bija tikai desmit gadus vecs, kas ir pietiekošs iemesls, lai kļūtu skaidrs, ka gadskaitlis dziesmas nosaukumā ir jāuztver ar pārnestu nozīmi. Dziesma patiesībā ir par to, kā dziedātājs atklājis savu seksualitāti un kādu sevišķi kaislīgu vasaru.

Vieglprātīgie Deiva Metjūza grupas meldiņi dziesmā Crash Into Me, ir nostiprinājusi to fanu kolektīvajā uztverē kā klasisku mīlas dziesmu par ilgām pēc savas otras pusītes. Metjūza maigais un patiesais izpildījums novērš dažu klausītāju uzmanību tam, ka dziesmas teksts patiesībā ir visai drūms un biedējošs. Mākslinieks pats ir atzinis, ka dziesma patiešām ir par mīlestību, bet nevis no tās maigās un veselīgās puses, bet no apmātas, vajājoša sekotāja perspektīvas. Ieskatoties dziesmas tekstā dziļāk, ir redzams, ka dziesma tiešām ir veltījums sievišķībai, bet no vuajeriska sakta punkta, stāstītājam, vienā brīdī, burtiski stāvot pie sievietes loga un slepus vērojot viņu.

Bītli slavas zenītā

Bītli (The Beatles) ir izlaiduši, vairākus no visu laiku veiksmīgākajiem ierakstiem mūzikas vēsturē, izmainot popkultūru uz visiem laikiem. Laikā, kad šīs plates tika ierakstītas, četri čaļi no Liverpūles izdzīvoja rokenrola trakākos brīžus. Kopš to pirmās ASV tūres līdz to sarežģītajam pēdējam pastāvēšanas nogrieznim, Bītli kala neprātīgus plānus, satika visinteresantākos cilvēkus un nokļuva visdīvainākajās situācijās.

Liverpūles kvartets pirmo reizi ieradās Amerikā 1964. gadā un drīz vien izraisīja masu histēriju, pazīstamu kā Bītlmāniju. Viņu uzstāšanos Eda Salivana Šovā noskatījas 75 miljoni skatītāju, bet, lai paglābtos no neprātīgo fanu pūļiem, grupai nācās izīrēt veselus viesnīcu stāvus. Vašingtonas Kolizejā notika pats sāpīgākais Bītlu priekšnesums. Skatuve atradās kompleksa vidū, tātad fani ielenca puišus no visām četrām pusēm. Pirms šī koncerta, Bītli sniedza interviju The New York Times, kurā tie atklāja, cik ļoti viņiem garšojot želejas mazulīšu konfektes. Tūkstošiem fanu, vēlēdamies izpatikt kulta grupai, ieradās uz koncertu ar piebāztām kabatām konfekšu, kas viņu prāt tā patika viņu elkiem. Par nelaimi, grupas dalībniekiem, viņi nezināja, ka Lielbritānijā par želejas mazulīšiem sauc mīkstas želejas konfektes, parasti lācīšu formā, nevis želejas pupiņas ar akmens cietu glazūru, kādas ar tādu nosaukumu pazīst Amerikā. Šis pārpratums beidzās ar to, ka Bītli saņēma cietu konfekšu krusu no visām debess pusēm. Grupa, no cieto konfekšu vētras, nevarēja paglābt ne savus instrumentus, ne savu miesu. Par laimi, viņiem izdevās izbēgt no draudīgās situācijas ar zilumiem, bet bez nopietnākiem ievainojumam. Ir zināms, ka starp trakajiem faniem bija arī nākamais ASV viceprezidents Als Gors, kurš apzvēr, ka ar končām neesot mētājies.

Nekontrolējami fanu pūļi pavadīja Bītlus, lai arī kur tie dotos. Uzņemot filmu A Hard Day’s Night, fani pārtrauca vairāku ainu filmēšanu, ielaužoties uzņemšanas laukumā. Bītliem uzstājoties Šia Stadionā, meiteņu bari centās izlauzties uz skatuves. Kad grupa apmeklēja Lielbritānijas vēstniecību Vašingtonā, 18 gadīgā Beverlija Markovitza pielavījās klāt Ringo un nogrieza bundzinieka matu šķipsnu. Tomēr, vissmagākās Bītlmānijas cietējas bija grupas fanu klubs, kas sevi sauca par Ābolu Skautēm. To veidoja 20 īpaši padevīgas līdzjutējas, kuras bija ziedojušas visu savu ārpus bītlu dzīvi, lai tiktu grupai pēc iespējas tuvāk. Šīs sievietes bija pametušas savas karjeras, lai sekotu grupai 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā. Dažkārt Ābolu Skaušu apsēstībā kļuva sevišķi biedējoša. Reiz dāmas ievēroja, ka Pols Makartnijs ir aizmirsis aizvērt savas mājas logu, sameklēja kāpnes un iekļuva viņa mājā. Tālāk viņas paķēra vairākas sava elka personiskās mantas, kā viņa džinsu pāri, pāris mūzikas lentes un Pola sievas Lindas fotogrāfijas. Pēcāk Pols uzmeklēja apsēstās fanes un pieprasīja savas mantas atpakaļ. Viņam nav vajadzējis ilgi prātot, kas ir pastrādājis zādzību, jo īsts zaglis būtu aiznesis dārgākas mantas. Šis incidents iedvesmoja Polu sarakstīt dziesmu She Came Trough the Bathroom Window. Tomēr lielāko daļu laika šī fanu kluba biedres esot bijušas pilnīgi nekaitīgas un viņu atbalsts esot palīdzējis grupas smagākajos brīžos.

80. gadu labākie albumi

Astoņdesmitie gadi, bija pirmā dekāde bez mūzikas revolūcijām, vai īstiem mūziķiem – revolucionāriem, ko tā varētu saukt par saviem. Piecdesmitie piedzīvoja modernās mūzikas pašu dzimšanu. Sešdesmitos pieskandināju Bītlmānija, psihadēlija un Bobs Dilans. Septiņdesmitie atvēra durvis Deividam Bovijam, Brūsam Springstīnam, smagajam metālam, pankam un jaunajam vilnim. Salīdzinot, astoņdesmitie bija sintētiskā popa, Maikla Džeksona un kompaktdiska desmitgade. Tas bija mūzikas rekonstrukcijas, no jauna atklāšanas periods un šie ir tā spēcīgākie albumi.

1987. gadā, strādājot, pie sava 5. studijas albuma The Joshua Tree, U2 līderi Bono un Edžs vēlējās doties atsevišķos muzikālos virzienus. Bono gribēja izpētīt rokenrola amerikāņu saknes, bet Edžs – turpināt sekot ekspresionistiskajam eksperimentālismam, kas bija apvienības iepriekšējā albuma The Unforgettable Fire pamatā. Abiem bija savas idejas, kas radošajā procesā sadūrās un dzima patiešām unikāls ieraksts, ko klausītāji augstu novērtēja, iegādājoties 12 miljonu tā kopiju. Paši mūziķi atklāj, ka nekad nav likuši lielas cerības uz to, ka The Joshua Tree varētu būt tik komerciāli veiksmīgs albums. Šis ieraksts ir apvienības gara darbs. Dziesmas kā I Still Haven’t Found What I’m Looking For, With You or Without You un Where the Streets Have No Name īru mūziķi apspēlē savas garīgās un radošās alkas. Ierakstā jūtami arī apvienības politiskie un sociālie uzskati. Dziesmā Running to Stand Still, Bono atklāti dalās ar heroīna atkarības haosu, bet Bullet the Blue Sky atspoguļo apvienības dusmas par ASV iejaukšanos Centrālamerikas valstu politikā.

Pabeidzis darbu pie sava 1984. gada albuma Purple Rain, Prinsam nebija šaubu, ka šis ir albums ir viņa daiļrades lielākais meistardarbs, viņa Siksta Kapela. Viņš nekļūdījās. Purple Rain pārdeva 14 miljonus eksemplāru un šodien ir atzīts kā viens no visu laiku veiksmīgākajiem ierakstiem. Purple Rain tika izlaists ansamblī ar filmu, kurai bija tāds pats nosaukums. Albumā bija pieci singli, divi no tiem, When Doves Cry un Let’s Go Crazy, sasniedza topa pirmo pozīciju ASV, bet Purple Rain – otro.

Sākot Thriller ierakstīšu, 23 gadus vecais Maikls Džeksons un viņa producents Kvinsijs Džonss, cerēja radīt albumu, kā komercionālie panākumi līdzinātos Džeksona iepriekšējam albumam Off The Wall, kas tika pārdots 8 miljonos eksemplāru. Līdz šodienai, ir pārdotas 63 miljonu Thriller kopiju un ir uzstādījis vairākus rekordus, starp tiem arī visvairāk saņemto Grammys godalgu. Šo panākumu centrā atrodas elegants, izklaidējošs un piemīlīgi nevainīgs 43 minūšu gars popmūzikas ieraksts, ar septiņiem top desmit singliem: Wanna Be Startin’ Somthin’, The Girl Is Mine, Thriller, Beat It, Billie Jean, Human Nature un P.Y.T.(Pretty Young Thing).

1980. gada The Clash – London Calling, iespējams, ir muzikāli ietekmīgākais astoņdesmito gadu albūms. Kliedzot un spārdoties cauri visām deviņpadsmit dubultalbuma dziesmām, jaucot kopā ska, regeju, R&B, poverpopu un panku, The Clash izgāza konvencionālās rokmūzikas cietokšņa vārtus un radīja muzikālu, politisku un emocionālu noskaņu, kurā aizritēja visa desmitgade. Albumā biežāk sastopamākās tēmas ir izolācija un izmisums. Lai arī London Calling, pārdodot tikai 5 miljonus eksemplāru, kas nav paši iespaidīgākie pārdošanas rādītāji, mūzikas kritiķi to novērtē kā vienu no radoši ietekmīgākajiem un citus māksliniekus iedvesmojošākajiem ierakstiem mūzikas vēsturē.

Divtūkstošo gadu labākie albumi

Divtūkstošajos, vai laikā starp 2000. un 2009. gadu, daudzi uzstāja, ka albums mirst, vai arī jau ir miris, krītot par upuri MP3, iPod un pirātiskām lejuplādēm. Bet notika pretējais: mākslinieki dubultoja uz šā formāta liktas likmes un radīja renesansi mūzikā, caur lielajos formātos ierakstītajiem skaņdarbiem. Divtūkstošo gadu noteicošas mūzikas žanrs bija hiphops, kura spilgtāk pārstāvēja Jay-Z un Eminems. Rokmūzika šajā desmitgadē piedzīvoja daudzus interesantus eksperimentus, no kuriem lielākā ietekme bija White Stripes un Radio Head.

Eminema The Marshall Mathers LP ir psihodrāmas meistardarbs, kurā mākslinieks repo par savu slavenības statusu un no tā izrietošo atsvešinātību, vardarbīgām fantāzijām, atkarību no narkotikām, Britniju Spīrsu, Fredu Dērstu un daudz ko vēl. Šis 18 dziesmu albums nostiprināja Eminema pozīcijas kā desmitgades fascinējošākajam popmūziķim un inovatīvāko balsi hiphopā. Lipīgu popa melodiju piekritējus piesaistīja The Real Slim Shady, bet rūdīti hiphopa fani prata novērtēt iespaidīgo rīmēšanas virtuozitāti, kāda ir dzirdama Stan, Kim un The Way I Am.

Pēc pasaules uzmanības notveršanas ar savu iepriekšējo albumu White Blood Cells, White Stripes līderi Džeks un Mega Vaiti, pārspēja paši sevi ar savu jauno disku Elephant. Albumā bija dzirdami karstasinīga roka dārdoņa, kāda citas grupas būtu izdzinusi no radio aprites uz pagrīdi, bet White Stripes nebija kā citas grupas. Mežonīgi godīgā manierē, Džeks Vaits dalās ar dziesmām par divu pusaudžu mīlestību, laulību, norobežošanos no apkārtējās pasaules un tai sekojošo nespēju glābt kopdzīvi. Tas ir skumjš stāsts, par ģitārista Džeka un bundzinieces Megas šķirto laulību un tās atstāto brūču dzīšanu. Džeka ģitārspēles virtuozitāte, nepieradinātais vokāls, un apskaužami lipīgas melodijas padara šo ierakstu par tūlītēju rokmūzikas klasiku.

Vairākiem Jay-Z albumiem ir spēcīgs konteksts, kādā tie ir ierakstīti un kāds atspoguļojās tā skanējumā. Ir albumi, kas ierakstīti kopā ar rokmūziķiem un reperiem. Tādi, kas ierakstīti, māksliniekam uz laiku atvadoties no mūzikas un atgriežoties pēc ilgstošas prombūtnes. The Blueprint nebija nekāda fona trokšņa. Pasaules labākais reperis bija izrāvies no ķēdēm, izsalcis un gatavs ierakstīt savu visu laiku veiksmīgāko albumu. Albumā visvairāk izceļas repera muzikalitāte: peldošs rindu plūdums, zemi un augsti toņi balsī un, to meistarīgi papildinoša, sarežģīta melodija.

Radiohed intervijās ir atzinuši, ka Kid A albuma ierakstīšana, viņiem asociējas ar milzīgu dzēšgumiju, ar kuru viss bija jāizdzēš un jāsāk no sākuma. 2000. gadā izlaistā ieraksta tekstūra un struktūra atteicās no visa, kas tobrīd rokmūzikā stagnēja un klausītājiem bija piegriezies kā dažādu ģitāru mainīšana viena albuma dziesmām un dziesmu struktūra: pants – piedziedājums – pāreja.

Apvienība radīja slīdīgi elektroniskas un eliptiskas ilgas, kuras vokālists Jorks izpildīja bezrūpīgi dungojot. Rezultāts bija tā gada dīvainākais albums, grupas, kura, ar savu iepriekšējo albumu OK Computer, sevi jau bija pieteikuši kā modernā roka Bītlus, izpildījumā. Tikai desmit mēnešus dziļi jaunajā tūkstošgadē, Radiohead radīja desmitgades ietekmīgāko rokmūzikas albumu, iebetonējot jaunus, uz primitīva un drūma cilvēcīguma balstītus, pamatus turpmākajai rokmūzikai.